Vienreiz es iestājos darbā, kas man bija fiziski par grūtu, bet es cietos, pacietu,.... Un tad es klausījos Aleksandra Ševčenko svētrunu, kur viņš teica tādus vārdus :" Kāpēc tu to dari, kāpēc Tev tas ir vajadzīgs?" (krieviski), un es pat apraudājos, jo sapratu, ka tas ir man. Vienreiz lasiju Bībeli, kur bija par nesķīstām lūpām, tas satricināja. Tad, bija rakstu vieta, kur tauta izjautāja Dievu par kaut ko, bet darīja pa savam. Un Dievs atbildēja ar dusmām. Es sapratu. Daudz gadījumu. Arī, kad mācītājs pateica draudzei :" Dievs tevi ļoti mīl". Man to vajadzēja. Man bieži vajag dzirdēt, ka Dievs mani mīl, jo esmu nedroša un bailīga.