"Karam pa pēdām" - latviešu atbalsts ukraiņiem 26.-30.10.2022. NOR-LV-UA

Noslēdzās musu kārtējais garais brauciens uz Ukrainu. Šoreiz no Norvēģijas ziemeļiem līdz Oslo un tālāk caur Stoholmu uz Latviju. Norvēģijā tiekam uzņemti latviešu patriotu un Ukrainas atbalstītāju apartamentos. No turienes pašaizliedzīgi darbojas @Uldis no Alesundas, kas ir uzņēmējs un 16 gadus dzîvo Norvēģijā. Tieši ar viņa palīdzību tiekam pie labiem džipiem Ukrainas armijai. Guntars arī palīdz, tikai no Oslo. Viņš mums pielipināja frāzi, kura kā humors mūs pavada visu ceļojumu. Nav pieklājīga, tāpēc sapratīs tikai savējie! @Andris kurš atstāj savu māju Lilihamerē mūsu rīcībā, pats tikmēr Anglijā aizbraucis citam autiņam pakaļ, katram uzklājis gultu un uzlicis končiņas. Serviss! Bet tā tur mājas neslēdzot ciet, nezin kas ir zagļi ✌🏼
Visa mūsu komanda ir no spēcīgām personībām un izturīgiem latviešu čaļiem un meitenēm. Gulēšana ne vienmēr izdodas un bieži tās ir 2h mašīnā. Mēdz atgadīties ķibeles ar autiņiem un tad svarīgi prast novērst problēmu. Brīžiem liekas, ka improvizācija un komandas spēks latviešos ir apbrīnojams.
No Oslo dodamies uz Stoholmu un tad prāmis uz Ventspili. Tālāk Jaunmārupe, 4 brîvas stundas un došanās uz Ukrainu, caur Lietuvu un Poliju.
Polijas robeža ar Ukrainu mums vienmēr ir pārbaudījums, bet bieži noveicas. Mākam lieku nerunāt 🙂 Ukrainas muitā Rava Ruska esam jau savējie. Šoreiz uz muitas durvīm atstājam jau trešo uzlīmi (neglaimojošu orkiem un putinam), protams, pēc darbinieka atļaujas! Kaut ko tādu grūti iedomāties mūsu muitā. Iebraucot Ļvivā satiekam Kijivas voluntierus no "Solomjanskie Kokjiki", kas pārņem mūsu stafeti džipiem ar humāno palīdzību un dodas atpakaļ uz Kijivu - aptuveni 600 km, lai to visu nodotu armijai. Trūkst viss kas un tā kā fronte ir tik gara kā aizbraukt divreiz no Latvijas līdz Ukrainai, tad ļoti labi zinām, ka vajadzības ir daudz. Tagad nāk arī ziema! Katrs auto vidēji izglābj vismaz 10 kareivju dzīvības. Visi atkal uztaisam kopīgu bildi un draudzīgi atvadamies.
Tālāk izsalkuši dodamies paēst uz dievīgo vietu - Krivku. Pašā Ļvivas centrā. Šoreiz bija ļoti gara rinda pie ieejas. Iekšā laiž apsargs un tur vienmēr tiek tikai ar paroli. Paroli nezini, iekšā netiec! Slava Ukraine, Gerojam Slava! Ukraiņi, kas bija rindā mūs palaida bez rindas tā kā mums ir ierobežots laiks, Denis kā ukrainis prot nošarmēt. Ukrainas pilsētās ir komandantstundas jau no kara sākuma. Denis ir mūsu galvenais organizators un personība par ko varētu daudz stāstus stāstīt. Tā kā bijām aptuveni 10, tad laida mūs pa 4 iekšā.
Tā vieta ir milzīga, daudz galdiņi, tumšs, bet romantiski, tādā kā kara tematikā, bet sajust to dikti nevar. Mīlīgi kaut kā! Viss pilns! Smaržo!
Ārā nāk arī poļu voluntieri, mazliet sadzērušies aliņu, bravūrīgāk uzvedas. Es pirms tiku iekšā , no Denisa tiku paaicināts pie rindā stāvošiem ukraiņiem parunāties. Runājam angliski. Vispār Ļvivā nemīl runāt krievu valodā, bet ja esi no Eiropas un citu neko nemāki tad pieņems. Rindā stāvēja jauns čalis, kurš pāliecinoši runāja jeņķu angļu valodā bez akcenta, bet reāli ir no Harkivas, blakus divas sievietes no Mariupoles. Nebija pat laika pajautāt kā pēc tām šausmām tagad dzīvo. Pārējie vietējie no Ļvivas. Daudz runājam un stāstam, tiekam izjautāti un parādam fragmentus no mūsu braucieniem. Daži saka, ka vēlas iemācīties latviešu un kurš vēl lietuviešu valodu. Atgādinājām, ka esam latvieši, jo brīžiem viņiem jūk. Tiekam apbērti ar komplimentiem un dodamies iekšā pagrabā.
Ēdot tur notiek tādi kā šovi. Pēkšņi pazūd elektrība un nāk sadzēries orks - aktieris un kko krieviski runā, liek pateikt kas ir Putins, tipiskajā manierē un alkohola iespaidā. Denis uzjautā, kas ir Putins? Visi balsī - Huilo! Orks apvainojas un aiziet. Pēc brīža ienāk divi ukraiņu kareivji un arī stingrā balsī uzrunà mūs ukrainiski. Prasa, vai orks Ruslans ar brillēm kā poda apakšas nebija redzēts? Nostučījam! Finālā visi atkal bļaujam - slava Ukrainai un kareivji nodod komplimentus Latvijai un dodas tālāk. Vēlāk iedegas gaisma.
Vispār, Ļvivā ir daudz nianses un detaļas, kur uzsvars ir uz stāstiem un sajūtām nevis glaunām sienām. To pašu varēja just arī Kijivā. Tas, savukārt, liek izprast ukraiņus dziļākā izpratnē. Bārā ir iespēja dabūt talonus un iet izšaut ar gaiseni atsevišķi izveidotā nišā pa Putina mērķi. Pagalma pusē ēkai ir augstas trepes uz jumta terasi - neizejot no šī bāra teritorijas. Tur augšā iespaidīgs ierocis pie kura var nosēsties un pavērot visu pilsētu. Nepamet sajūta, ka esmu Itālijā. Līdzīga arhitektūra. Cilvēki uz ielām laipni un apkārt dzirdu dzīvo mūziku. Bieži jaunieši spēlē gan vijoles, ģitāras un ir ļoti draudzīgi. Katru reizi esot tur ir sajūta, ka esam mājās un atstājam daļu no mūsu draudzīguma un nepamet sajūta, ka tieši latvieši tur ir visgaidītākie. Pie sirēnām un blokposteņiem esam jau pieraduši. Pa ceļam mums ir daudz citu notikumu un piedzivojumu, bet tad jau var sākt rakstīt grāmatu 🙂 Atpakaļ braucam ar pašu sagādātiem busiem draudzīgi un uz maiņām.