"Latgales ciematu stāsti: nezināmais par zināmo" Piedrujā (Raidījums №4)

Viens un tas pats vārds var būt gan jēdziens, gan termins vienā vai vairākās nozarēs, gan metafora.
1929. gadā Vilis Plūdons publicēja dzejoli ar nosaukumu “Man tīk šie latvju ciemati”. Senlatviešu ciematus apdzied Aleksandrs Grīns 1937. gadā publicētajā dzejolī “Zemgaļu kaujas dziesma” un Kārlis Zariņš romānā “Kaugurieši”, arheologi tajā laikā raksta par latgaļu ciematiem pie Jersikas u.c. Šobrīd daudzviet Latvijā būvē eko un tirdzniecības ciematus. Tieši vārds ciemats ir tas, kurš spilgti sasien kopā mūsu senos laikus ar mūsdienām.
Un tiešām - vēstures slānis Piedrujā ir dziļš un pamatīgs! Stāstus par senajiem latgaļiem un krivičiem var dzirdēt Piedrujas novadpētniecības muzejā, kuru vada Ludmila Paņko. Te var redzēt oriģinālus dokumentus no seniem laikiem, senus un retus sadzīves priekšmetus u.c.
Krāslavas novada TIC speciāliste Edīte Lukša iepazīstina ar savu dzimto Piedruju, īpaši pievēršot skatītāju uzmanību sakrālajai arhitektūrai un Koškovciem - bijušajam plostu muitas punktam.
Savus rokdarbus izrāda Marija Kazakeviča, bet domās par šejienes cilvēku raksturu un sūtību dalās Ērika Gabrusāne un Svetlana Kozlovska.
Šis, kā arī pārējie cikla raidījumi, veidots ar NEPLP atbalstu sabiedriskā pasūtījuma ietvaros.

[@ivarsmatisons]

Visu cieñu senčiem! Mieru Dzimtenei!

[@tatjanakundzinja6622]

Очень прекрасные места!

[@tatjanakundzinja6622]

Просто сказочные. Но не все так радужно. Люди уезжают,бросают дома,остались одни старики. Пиедруя вымирает,как и другие поселения Латгалии. Катастрофа... Почему правительству не нужна Латгалия?