Rigas Festivāls 2015. Mālera simfonija un Haidna koncertskats

5. jūnijā Lielajā ģildē
Biļetes: www.bilesuparadize.lv/events/p...
Ziemeļniecisks atturīgums un mītisks spēks, bagātīga pieredze un bezrūpīgs briedums staro no igauņa Tenu Kaljustes. Viņa noteiktajam, plastiskajam žestam sekojis gan paša dibinātais Igaunijas filharmonijas kamerkoris, gan arī daudzi Eiropas vadošie kamerkori un orķestri. Gadu gaitā lolotā sadarbība ar Latvijas Radio kori un orķestri Sinfonietta Rīga sasniegusi augstākās uzticēšanās un sapratnes virsotni, ko pērn vainagojusi Grammy mūzikas ierakstu balva.
Tā, piemēram, tikai retais zinās, ka Gustava Mālera Ceturtā simfonija sastopama arī kamersastāva versijā. 2007. gadā Freiburgas kamerorķestrim un Holst Sinfonietta to veidojis vācu pianists un diriģents Klauss Simons, tādējādi simfoniju darot pieejamāku neliela sastāva orķestriem un līdz ar to - arī klausītājiem. No vācu tautasdziesmu krājuma “Zēna brīnumrags” patapinātās dziesmas Das himmlische Leben (“Debesu dzīve”) izaugušo Ceturto simfoniju caurauž pretrunas: harmonija un disharmonija, labais un ļaunais, nopietnība un joks, augsti garīgi centieni un ironija. Mūzikas valoda te varētu šķist naiva un bērnišķīga, jo tajā atainotais bērns, kurš savā nevainībā vēl pats pieder augstākajai matērijai, skaidro, kā šajā pasaulē viss iekārtots un arī to, kāda tad īsti izskatās debesu laimība. Ne velti simfoniju mēdz dēvēt par filosofisku pasaku un vienkāršība tajā, kā parasti Māleram, ir tikai šķitums.
Muzikālā aisberga neredzamā daļa ir arī austrālietis Rets Dīns, kurš daudzus gadus pavadījis “Berlīnes filharmoniķu” altu grupas sastāvā, tomēr izlēmis nodoties savas muzikālās pasaules redzējuma apcerei. Viņa mūzikai raksturīga sasaiste ar renesanses un agrīnā baroka tēliem, taču vienlaikus viņa skaņu valoda mēdz būt arī ekstrēma. Carlo - partitūra piecpadsmit stīgām, elektronikai un sagatavotam ierakstam - ir agrīns, taču spilgts opuss, ko 1997. gadā komponistam pasūtījis Austrālijas kamerorķestris kā veltījumu tā ilggadējam mākslinieciskajam vadītājam Ričardam Tonjeti. Darba pamatā ir Venozas prinča, savulaik skandalozā augstmaņa, lautista un komponista Karlo Džezualdo portretējums - no skaniskām vīzijām līdz reāliem Džezualdo mūzikas citātiem.
Visbeidzot, atzīsim, ka ne jau tikai Mocarts pratis rakstīt žilbinošas koncertārijas - pa spēkam tas bijis arī Jozefam Haidnam. Viņa koncertārija Berenice, che fai? (“Bereniče, ko tu dari?”), ir otrā Londonas brauciena (1794) radošais auglis un vienlaikus arī viens no Haidna pēdējiem vokālinstrumentāliem sacerējumiem. Muzikāli tas met tiltu no baroka spožās virtuozitātes un koncertiskuma uz Mocarta operāriju smalko emocionalitāti - īsts izaicinājums mecosoprāna balss diapazona gammai un krāsu spektram! Āriju Haidns sacerējis īpaši savam benefices koncertam, kas Karaliskajā teātrī izskanēja 1795. gada 4. maijā. Tolaik Londonas teātri algoja izcilas itāļu balsis un viņu vidū bija arī neparastām koloratūrām apveltītā primadonna Bridžita Džordži Banti, kuras pārliecinošais sniegums rosināja Haidnu ķerties pie spalvas. Nešaubīsimies, ka koloratūru spožumā no viņas neatpaliks arī igauņu dziedātāja Marija Valdmā.
Mūziķi:
Marija Valdmā, soprāns
Sinfonietta Rīga
Diriģents Tenu Kaljuste
Programma:
Jozefs Haidns, Gustavs Mālers