Personības kods: Mums ir katram savi ieroči

Diplomāte Katrīna Kaktiņa - līdzšinējā Latvijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece ANO, EDSO un citās starptautiskajās organizācijās Vīnē, pēc četru gadu darba atgriezusies Latvijā un tagad vada Starptautisko organizāciju un cilvēktiesību departamentu Latvijas Ārlietu ministrijā. Aizvadītos četrus gadus Katrīna mērķtiecīgi strādājusi, lai pārliecinoši pārstāvētu Latviju un atspēkotu Krievijas propagandu. 2022. gadā diplomātu vēlēšanās ANO viņa uzvarēja Krievijas pārstāvi, kas no otrās kārtas bija spiests izstāties.
Jau no Krievijas iebrukuma pirmās dienas Katrīna arī ikdienā paudusi attieksmi ne tikai ar vārdiem, viņai ir plaša kolekcija ar T krekliem, uz kuriem ir gan Zelenska portrets, gan pastmarka, uz kuras nepārprotami norādīts virziens, kurā Čūskusalas aizstāvji ieteica doties krievu kara kuģim, gan arī citi simboliski attēli, višivankas un rotas. Šī kolekcija nav krājusies skapī, bet likta lietā kļūstot par neatņemamu tēla sastāvdaļu. Katrīna atzīst, ka Krievijas diplomāti to pamanījuši, bijis skaidri noprotams, ka viņiem tas nepatīk.
Daļa no tā, kā tas izskatījās darbībā, iemūžināta fotogrāfijās, tās varam aplūkot arī šajā raidījumā. Sarunā pārsvarā par diplomātiju, bet nedaudz arī par draugiem, vērtībām un citām dzīvē tik svarīgām lietām. Starp citu - būs arī stāsts par to, kā vispār cilvēki kļūst par diplomātiem. Un diplomātija, izrādās, nemaz nav profesija, bet nodarbošanās.
Epizodes atkārtojums ir skatāms šovakar plkst. 19.00, bet raidījumuu var noskatīties arī retv.lv un ReTV KZbin kanālā. Bet šodien, ka jau ierasts - neliels piecminūšu ieskats mūsu sarunā. Skaties arī video!
Par to, ka arī vārds ir ierocis
"Runājot par Krievijas iebrukumu Ukrainā, ne vienai vien organizācijai tiek pārmests: jums bija šis karš jāaptur, bet jūs neapturējāt. Un tad mana atbilde ir - jā, bet neviens neapturēja. Neviena organizācija, neviens politiķis to nevarēja apturēt. Tāpēc, ka tajā brīdī, kad vienas valsts vadītājs ir ieņēmis galvā lēmumu uzbrukt, to faktiski neviens nevar apturēt. Viņš vienkārši ies un to darīs. Līdz ar to, jā, - līdz 22. gada februārim šis veids, kā mēs strādājām, un jautājumi, uz kuriem fokusējāmies un kā mēs fokusējāmies, atšķiras no tā, kā mēs bijām spiesti pārfokusēties. Un šo fokusu likt uz atbalstu Ukrainai, līdz ar to arī atbalstu starptautisko tiesību vadītai kārtībai. Jo, ja mēs pieļausim, ka nesodīts un nekādā veidā neizcelts un nedokumentēts paliks šis uzbrukums, tad tam tikpat nesodīti sekos vēl citi. Tas ir ļoti svarīgi arī tādā plašākā kontekstā.
Mums ir katram savi ieroči - diplomātam ir savi, kareivim ir savi -, un mēs darbojamies ar to, kas ir mūsu rīcībā. Tie ir vārdi. Rakstīts vai pateikts vārds. Un es uzskatu, ka katram ir vienkārši jādara savs darbs, cik vien labi cilvēks to var izdarīt. Tas pats ir arī diplomātu gadījumā. Un kā es jau teicu - pilna mēroga karam sākoties, es teicu Ukrainas vēstniekam, ka tad, ja es būtu snaiperis, es labprāt droši vien brauktu uz Ukrainu jums palīgā. Bet es esmu diplomāts. Un tas, ko es varu darīt, atbalstīt ar savu pozīciju un vārdiem. Un arī tas Ukrainai ir ļoti svarīgi. Viņiem ir ļoti būtisks jebkāda veida atbalsts. Atbalsts militārā jomā, atbalsts diplomātijā, arī cilvēku atbalsts. Karogi uz ielām, karogi pie mūsu somiņām vai drēbēm - tam visam ir liela nozīme. Un mēs, diplomāti, attiecīgi darījām to, ko mēs varam izdarīt - atbalstījām Ukrainu un nosodījām Krieviju. Un, ka Tomass Pildegovičs bija minējis, izgaismojām, kur ir šie Krievijas meli. Lai gan, protams, Krievija ar savu acīmredzamo starptautisko tiesību pārkāpumu ļoti daudziem atvēra acis, kuriem pirms tam acīmredzot būtu bijuši vajadzīgi plašāki skaidrojumi. Kāpēc Latvija uzskata, ka Krievija rīkojas nepareizi, kāpēc Latvija uzskata, ka Krievija pārkāpj kaut kādas starptautiskās tiesības. Tad tajā brīdī nokrita tāds plīvurs ļoti daudziem, jo visi ieraudzīja, kas Krievija patiesībā ir. Un nepieciešamība skaidrot kļuva daudz mazāka. Bet vienalga - Ukrainai ir ļoti būtiski, ka mēs regulāri pasakām arī mutiski, ka mēs viņus atbalstām, kā mēs viņus atbalstām, ka mēs zinām, ko Krievija dara, ka to visu fiksējam un tas paliks kā pierādījumi, noziedznieki tiks tiesāti. Patiesībā Krievijas diplomātiem nepatīk to dzirdēt. Tas ir būtiski, ka mēs to pasakām. Tie nav vienkārši vārdi. Un tad, kad man prasa, kāda ir jēga pateikt, ka mēs nosodām, vai - ka mēs stingri nosodām…Bet kas būtu, ja mēs nepateiktu neko?
Mēs nevaram nepateikt neko. Un tas ir būtiski. Līdzīgi kā balsis skaita ANO Ņujorkā, kad tiek pieņemta kāda rezolūcija un visi skatās, - OK, cik tad ir nobalsojuši šodien? Cik valstis ir pateikušas “par”, cik atturējušas, cik nobalsojušas “pret”. Tas ir tas pats - šī diplomātijas cīņa. Un tam ir nozīme."